Sudraba stīgas
Visos četros gadalaikos pelēks. Miestiņa centra un otra gala iedzīvotāji pat saka – bomžu un čigānu rajons. Bloku mājas rindā vienā purva pusē. Staltas, taču vecas un drūma paskata – kā veci, resni krievu ģenerāļi – ēkas otrā pusē. Katru dienu šajā senā, mazliet biedējošā pilsētas nomalē dzīvojošie ļaudis staigā garām nodegušajai kafejnīcai, ķēmīgā paskata bērniem, kuri savā nodabā rotaļājas dzenoties viens pēc otra cauri māju sētām, un veic savu ceļu uz centra pusi pāri sarūsējušajām dzelzceļa sliedēm. Uz kādas sen pamestas ēkas, apsistas ar dēļiem - lai tajās nelien mazie knēveļi un žūpas - ar krāsas baloniņu uzpūsts iespaidīgs uzraksts "G.D." un bultiņa, vērsta bloku māju virzienā. Ironiski - kā norādījuma zīme tiem, kas šeit savu kāju sper pirmo reizi. Vai arī simto, tikai tik apdulluši ar lēto alu divlitru pudelēs, ka nesaprot, kur atrodas. Kā abstrakts mākslas darbs izceļas arī trekns uzraksts uz dzeltenās, nodegušās kafejnīcas sienas: "Apēd zirgu!" Taču šodie