Sudraba stīgas

Visos četros gadalaikos pelēks. Miestiņa centra un otra gala iedzīvotāji pat saka – bomžu un čigānu rajons. Bloku mājas rindā vienā purva pusē. Staltas, taču vecas un drūma paskata – kā veci, resni krievu ģenerāļi – ēkas otrā pusē. Katru dienu šajā senā, mazliet biedējošā pilsētas nomalē dzīvojošie ļaudis staigā garām nodegušajai kafejnīcai, ķēmīgā paskata bērniem, kuri savā nodabā rotaļājas dzenoties viens pēc otra cauri māju sētām, un veic savu ceļu uz centra pusi pāri sarūsējušajām dzelzceļa sliedēm. Uz kādas sen pamestas ēkas, apsistas ar dēļiem - lai tajās nelien mazie knēveļi un žūpas - ar krāsas baloniņu uzpūsts iespaidīgs uzraksts "G.D." un bultiņa, vērsta bloku māju virzienā. Ironiski - kā norādījuma zīme tiem, kas šeit savu kāju sper pirmo reizi. Vai arī simto, tikai tik apdulluši ar lēto alu divlitru pudelēs, ka nesaprot, kur atrodas. Kā abstrakts mākslas darbs izceļas arī trekns uzraksts uz dzeltenās, nodegušās kafejnīcas sienas: "Apēd zirgu!"

Taču šodien kaut kas bija citādāk. Tāds kā savāds, pelēks mākonis ar tumši ziliem baiļu tvaikiem pārcēlās pāri bīstamajam rajonam. Neredzēja nedz sīko utu baru, kas sniegotajā laikā vienmēr pamanās kādam ar piku pa logu trāpīt, nedz kādu citu cilvēku. Tikai sudraba stīgas, uz zemes, apsnigušas un apledojušas, stiepās kilometriem tālu. Un tad tas notika. Vispirms klusi, tikko sadzirdami, taču ar katru sekundi aizvien brangāk un dobjāk. Slāvu brūngani melnie vagoni bija jau tālumā jaušami, kā bišu bars, kas dodas liepu ziedu meklējumos. Taču vagoni neko nemeklēja, tikai tukši veica savu ikdieniško ceļu. Tie nāca arvien tuvāk un tuvāk. Pēkšņi, ne no kurienes, uzradās sīkie bērneļi un, klaigājot viens otram lamuvārdus un mētājoties ar dzeltenbrūno sniegu, traucās tieši uz sliežu pusi. Tālumā māmiņa, pie rokas turot savu mazo, rozā pufaikā ietērpto, meitu, metās bēgt pāri sliedēm, kā kaut ko kavētu. Parādījās dzīvība, cilvēki no tuvējās autoostas puses, čigāni - lēto alu piekritēji - un skolnieki, ar augsti sarautām mugursomām, skrēja pāri sliedēm, kamēr rībošie vagoni, kā dodamies pretī mērķim, kas jāiznīcina, auksti rībēja arvien tuvāk, nemainot ātrumu. Uz brīdi, tikai uz sekundi, likās, ka starp veco, nolaisto iedzīvotāju rajonu un centru ir brūni, zaļgani plata, kustīga siena, kas šķir viņus, kā aizgalds šķir cūkas no cilvēkiem. Taču tikai uz momentu. Nabaga jēriņi tika sadalīti divās frontēs, abās pusēs nepacietīgi mīņādamies, kad varēs doties mājās ēst savas kotletes. Pulkstenis apgriezās pa 1 minūti. Viss bija beidzies. Tāda kā viegla nopūta pārņēma pūli, kas gandrīz stājās priekšā savai nāves stundai. Kopistiski, slājot cits citam pretim, saskatoties un veltot viens otram atvieglotus smaidus, viņi mēroja savu ceļu tālāk.

Kāda paveca, sirma jaunkundze, satvērusi savā nosalušajā rokā nobružātu iepirkumu maisiņu, tipināja man garām, viegli nopētīdama manus netīros zābaku purngalus. Es sajutu viņas padomju laika ‘’Rīgas ceriņi’’ parfīmu uz savām garšas kārpiņam un noskurinājos. Bija laiks doties. Doties atpakaļ uz savu vēso, tumšo istabu, caur kuras logu es atkal un atkal varēšu vērot, kā omes, piektklasnieki un treniņtērpos tērpti tumšas ādas krāsas vīri sprinto pāri sudraba stīgām, nezinādami, ka kuru katru brīdi smagie vagoni var veikt liktenīgu soli.

Light Snow, East Ely Yard (April Raber)